Daļa Rīgas

Es zinu daudziem bail
Un daudziem sāp mans rajons,
Pa Maskavas ielas bruģi ejot,
Auksti top.

Ir grūti svešiem saprast,
Kas gan šajās ielās
Var vispar kādam
Tuvs un mājigs kādreiz kļūt.

Par daudz šeit pagātnes
Un patiesības rūgtas,
Un piecpadsmitais trolejbuss jau leģendārs.

Pie baznīcas sēž bērni, akmeņus kas mētā,
Un pieturā starp suņiem veči alu lok.

Tā daļa Rīgas,
Tā daļa manas Rīgas,
Sarežģītas, līdz galam nepazītas...
Tā daļa Rīgas,
Tā daļa manas Rīgas,
Sarežģītas...

Mēs akli vienmēr redzot tikai gružus apkārt,
Starp gružiem atmirdz pilsēta, kas vienmēr aug.

Atpogājiet acis vaļā paskatīties,
Šeit sen jau nav kā desmit gadus atpakaļ!

Tā daļa Rīgas,
Tā daļa manas Rīgas,
Sarežģītas, līdz galam nepazītas...
Tā daļa Rīgas,
Tā daļa manas Rīgas,
Sarežģītas...

Tā daļa Rīgas,
Tā daļa manas Rīgas,
Sarežģītas, līdz galam nepazītas...
Tā daļa Rīgas,
Tā daļa manas Rīgas,
Sarežģītas...

Augt un attīstīties,
Citā gaismā parādīties,
Vienmēr pārmainīties,
Jaunām domām piepildīties...

Augt un attīstīties,
Citā gaismā parādīties,
Pārmainīties,
Jaunām domām piepildīties...

Nē, nē man nevajag citā Rigā,
Esmu šeit pat savā sabiedrībā.
Nē, nē es nelūdzu citu Rīgu,
Daļa šīs Rīgas jau daļa no manis,
no manis.

Gar Daugavas krastu ejot, kliedzot sirds nāk vaļā,
Tāpat kad baznīcā, tik viegli allaž top.
Mēs akli vienmēr redzot tikai gružus apkart,
Aizmirstot, ka pilsēta mums vienmēr vēl top...